Funakoshi vārds ir tik pazīstams arī tāpēc, ka viņš pirmais nekautrējās iemūžināt savas un citu zināšanas, uzskatus un sapratni par karate, rakstot grāmatas, mācot un veltot visu savu dzīvi karate popularizēšanai Japānā un ārpus tās. Pirms viņa karate bija vien nostāsti un leģendas, kas dzīvoja no paaudzes paaudzē, bet neviens, pat meistari, nezināja teikt, kā tas cēlies, un kāds būs nākotnē. Karate veidojās un attīstījās savā agrīnajā posmā pilnīgā pašplūsmā, ņemot labāko no Ķīnas boksa kempo, dažādu dinastiju valdnieku iniciatīvām un armijas apmācībām utt. Tieši Funakoshi bija tas, kas apkopoja, ieviesa standartizētus nosaukumus, aprakstīja un precizēja šo mākslu (vai sportu), padarot to pieejamu un saprotamu daudziem, dodot karate jaunu dzīvi, kas spēcīgi turpinās arī šodien, arī Latvijā. Mans uzdevums ar šo rakstu ir konspekta veidā izstāstīt latviešu auditorijai pamatlietas, par ko Funakoshi raksta savā grāmatā “KARATE-DÕ MANS DZĪVES CEĻŠ”. Tā kā grāmata latviski (vēl) nav iztulkota, ir pieejama tās angliskā (no kuras rakstu es) un krieviskā versija, ceru, ka šis raksts kādam būs noderīgs. Sāksim …

Jāsaka uzreiz – grāmata ir interesanta!!! Jā, oficiāli to sauc par autobiogrāfiju, un vārda “autobiogrāfija” otra nozīme cilvēku prātos mēdz būt “garlaicīgi”, bet ne šoreiz. Funakoshi, pazīstams arī ar savu ekscentrismu, mācejis savu dzīvi pasniegt citiem interesantos, nelielos, intersantos stāstos, caur kuriem netverami vijas karate mācība. Vēlos stingri pieteikt, ka izlasot šo rakstu, jūs gūsiet tikai vispāreju priekšstatu par grāmatas saturu, centīšos pasvītrot, manuprāt svarīgāko, bet noteikti – ja ir tāda izdevība un vēlme – izlasiet šo grāmatu pilnībā, daudz iegūsiet

Savu stāstu Funakoshi sāk ar vēsturi, stāstot par to, kā nonācis līdz karate, kas tolaik, 19. gadsimta beigās, līdzīgi kā Padomju savienības pastāvēšanas laikā Latvijā, bija aizliegta. Jā, Okinawā, lielākajā no salām Ryukyu salu arhipelāgā,  vietā, kur dzimis karate, tas sākotnēji bijis aizliegts un treniniņi notikuši slepus. Funakoshi stāsta par savām gaitām un diviem diženiem karate miestariem, no kuriem visvairāk mācījies pats.  Reiz viņa sensejs Azato stāstīja par savu cīņu ar tolaik Okinavā visiem pazīstamu zobenu cīkstoni, vīru, kas iedvesa bailes pat visspēcīgākajos cīnītājos. Būdams spēcīgs miesās un neuzvarams zobens prasmē, Kanna devās cīņā arī ar Azato. Par lielu brīnumu, Azato ar kailām rokām netikai atvairīja Kannas uzbrukumu ar zobenu, bet arī nostādīja pretinieku uz ceļiem. Pats Azato savu uzvaru skaidroja ar to, ka visus citus Kanno bija iebiedējis ar savu bezbailību, spēcīgo augumu un visiem zināmām prasmēm. Taču, ja kāds atsakās tikt iebiedēts, saglabā vēsu prātu un atrod kādu nonovēšanu vājību pretiniekā, uzvara nemaz nav tik grūta. “Uzvaras noslēpums ir pazīt sevi un savu pretinieku”, mācija sensejs.

“Trenējoties karate, domā par savam rokām un kājām kā par zobeniem”,  teicis Azato.

Pavisam īsi Funakoshi apskata arī mītus par karate, jeb niekus, kā tos sauc pats.  “Jebkurš karate eksperts, kas lielās ar to, cik daudz dēlīšus spēj salauzt ar kailu roku, vai kurš apgalvo, kas spēj izraut miesas strēmeles  un salauzt ribas, tāds “eksperts” saprot visnotaļ pavisam maz no tā, kas ir patiess karate.” Jau nākošajā nodaļā, kur Funakoshi dalās ar kādu interesantu stāstu par karate meistaru un amatnieku, izskan interesanta, sena un pamācoša Japāņu gudrība:

“Ja divi tīģeri cīnās, viens ir lemts ievainojumiem, otrs - nāvei.”

Arī šī vienkāršā fabula norāda uz karate, un kāpēc kādam, kurš patiesi saprot karate dziļāko būtību, vajadzētu izvairīties no jebkādām iespējamām cīņām.

Bet ko tad īsti nozīmē “Karate Do”? 

“Te”, apgalvo Funakoshi “ir vienkārši – tas nozīmē “roka(s)”".  Bet attiecībā uz “kara” viss nav tik vienkārši, jo “kara” nozīmē gan “Ķīnas” gan “tukšu”. Sava tālākajā izpētē Funakoshi tomēr noraida “Ķīna” kā iespējamo tulkojumu, norādot, ka tāds priekšstats radies vien dēļ uzskatiem, ka no Ķīnas nākošas ir foršs un stilīgs (wow! diezgan dimetrāli pretēji mūsdienām, kad Ķīna ir fui, un Japāna rulz ). “Kara” tulkojums “tukšs” noteikti ir vairāk piemērots un precīzs. Pirmkārt, tas apliecina karate kā pašaizsardzības mākslu, kurā netiek izmantoti ieroči, vien kailas rokas un kājas. Funakoshi arī velk paralēles ar budismu, un uzskata, ka vārds “tukšs” simbolizē arī atbrīvošanos no zemišķas iekāres un iedomības.  Tāpat Funakoshi uzsver, ka karate, kā fiziskās attīstības sports, ir piemērots visiem: bērniem, sievietēm un vīriešiem.

Ipaši man iepaticies Funakoshi stāsts “Satiekot čūsku”. Stāsts ir īss, bet atkal – izceļ svarīgu aspektu karate apguvējiem.

Stāsts bija par to, ka kādu vakaru Funakoshi ar dēlu devies mājup un uz ceļa tumsā sastpuši lielu, indīgu čūsku habu, pret kuras indi tolaik pretinde vēl nebija izgatavota. Aizvilcis dēlu sev aiz muguras un vicinot lāpu, Funakoshi tomēr iemanījās čūsku nodzīt no ceļa, tā iebēga krūmos, ļaujot tikai pabrīnities par saviem izmēriem. Tomēr habu bija pazīstama Okinavā ar savu nelāgo raksturu, un Funakoshi nenoticēja, ka čūska, pirms brīžā gatava uzbrukumam, tik viegli padosies. Tāpēc par spīti izbīlim, viņš līda dziļāk krūmos, meklējot neradījumu. Un tik tiešām, nedaudz tālāk viņu sagaidīja vizošs acu pāris nu čūska, gatava uzbrukt. Tikai redzot Funakoshi neatlaidību un degošo lanternu, čūska atteicās no saviem nodomiem un iemuka prom tumšajā laukā. Jau pie mājām esot, Funakoshi sapratis, ka guvis svarīgu mācību no čūskas. Viņš teica dēlam: “Mēs visi zinām, cik habu ir neatlaidīgas. Tomēr nejau tur bija briesmas. Izskatās, ka habu bija pazīstama karate taktika, un kad tā ieslīdēja laukā, tā nebēga no mums. Tā gatavojās uzbrukumam. Čūska ļoti labi saprot karate būtību.”

Turpinājums sekos…

Atļaušos pārtulkot un  pārpublicēt šeit aprakstīto skatījumu, kā JKA (Japānas Karate Asociācija) redz karate attīstību nākotnē.  Iespējams, tas ir pretrunā ar Varenā Progresa prasību visam mainīties un attīstīties, tomēr tradīcijām nav ne vainas, iespējams, nav jāmaina pašas tradīcijas, bet gan to pareiza pielietošana. Spriediet paši.

“Uzturot tradīcijas
Pieaugošais karate organizāciju skaits pasaulē ir iedibinājis svara kategorijas un punktu sistēmas karate sacensībām, piedodot karate sportam līdzīgu statusu. Faktiski karate aizvien vairāk un vairāk tiek pārveidots par populāru sacensību sportu, un daži cer, ka kādu dienu tas kļūs par Olimisko sporta veidu līdzīgi kā džudo.
    Mēs JKA (Japan Karate Association), mēs neesam pret šo tendenci, vien mūs dara bažīgus jautājums, ko tas nozīmē karate nākotnei. Mēs uzskatām, ka karate „sportificēšana” ir nesavienojama ar tās patieso būtību: tā attīsta formu, bet aizmirst galveno. Īsts karate ir dzīvesveids nevis sports vai sacensība.
    Sacensības (kyogi) mērķis ir uzvarēt. Tāpēc tiek veikta svara kategorizēšana, lai padarītu sacensību „godīgu”; uz noteikumiem balstīta punktu sistēma rezultāta aprēķināšanai. Problēma ir tanī, ka šie noteikumi bieži tiek patvaļīgi mainīti.
    Bet ne JKA. Mūsu turnīri visi ir shiai („sacīkstes”). Šeit mērķis nav uzvarēt, bet gan nostādīt savas prasmes pret cita prasmēm, un tādā veidā pārbaudīt savu progresu un tehniku. JKA karate paredz oponenta uzvaru vienā sitienā. Un nav svarīgi, vai tu pievārē oponentu vai oponents tevi, nevienam netiek piešķirti punkti. Katrā sacīkstē ir nepārprotams uzvarētājs, bet uzvarēt uzvarēšanas pēc nav galvenais uzdevums. Vienīgais mērķis ir visprasmīgāk pielietot savas labākās iemaņas.  Tas ir mūsu ceļš.
    Tad kāda ir JKA karate nākotne? Tā pati tradīcija, ko esam uzturējuši vairāk par pusi gadsimta. JKA nekad nav mainījusi tās pamatus vai noteikumus. Iedvesmojošā trijotne: kihon, kata  un kumite, vedošu pie kime – paliks būtībā nemainīga, kaut gan nemitīgi pilnveidota.  JKA karate ir pilnīgi dabiska, nevis mākslīgi radīta sacensībām, balstītām uz punktiem.
    Būdami Karate augstāko tradīciju uzturētāji, mēs turpināsim pilnā spēkā un nopietnībā uzsvērt garīgās dimensijas, kas ir mūsu mākslas pamatā. Mūsu turnīri paliks kā shiai, iespējas katram individuālajam karate-ka pārbaudīt viņa vai viņas progresu. Un mēs turpināsim mūsu missiju, lai parliecinātos, ka visā pasaulē tiek saprasta un mācīta patiesā  karate-do būtība.”

Karate or karate-do is a martial art developed in the Ryukyu Islands from indigenous fighting methods and Chinese kenpō.It is primarily a striking art using punching, kicking, knee and elbow strikes and open-handed techniques such as knife-hands and ridge-hands. Grappling, locks, restraints, throws, and vital point strikes are taught in some styles.

Shotokan Karate

Shotokan (松濤館流) is a style of karate, developed from various martial arts by Gichin Funakoshi (1868–1957) and his son Gigo (Yoshitaka) Funakoshi (1906–1945). Gichin was one of several Okinawan masters who brought karate to mainland Japan during the 1910s and 1920s.

Shotokan Philosophy

Gichin Funakoshi laid out the Twenty Precepts of Karate which form the foundations of the art. Within these twenty principles, based heavily on Bushido and Zen, lies the philosophy of Shotokan. The principles allude to notions of humility, respect, compassion, patience, and both an inward and outward calmness. It was Funakoshi’s belief that through karate practice and observation of these 20 principles, the karateka would improve their person.
Funakoshi wrote:

“The ultimate aim of Karate lies not in victory or defeat, but in the perfection of the character of the participant.”

Source: http://en.wikipedia.com